Šis apraksts ir kā turpinājums mūsu 2 nedēļu ilgajiem piedzīvojumiem Kalifornijā. Savā iepriekšējā stāstā jau aprakstīju San Francisco (pilsēta, kurā pamatā nobāzējāmies sava ceļojuma laikā), kā arī to, ko tur apskatījām un piedzīvojām. Tā kā raksts par San Francisco izvērtās pārāk garš, tad aprakstu par vietām ārpus San Francisco nolēmu izveidot atsevišķi.

Tā kā man vairāk interesē tieši daba un tas, ko tā radījusi, tad manā programmā bija vairāki Ziemeļkalifornijas dabas parki un rezervāti, ko bija paredzēts apmeklēt mūsu ceļojuma laikā. Šoreiz sadalījumu izlēmu izveidot kā topu – stāstījumu sākšu ar vietām, kuras man visvairāk palikušas atmiņā, beidzot ar tām, kas varbūt nebija tik grandiozas, bet noteikti īpašas šā vai tā.

 

#1 Yosemite National Park

Mana topa augšgalā noteikti ierindojas Yosemite nacionālais parks. Šī nu reiz ir vieta, kur cilvēkam jānoliec galva dabas skaistuma un varenības priekšā. Bet par visu no sākuma.

To, ka gribēsim apskatīt Yosemite, zinājām jau pirms brauciena uz Kaliforniju, tāpēc jau laicīgi par to sāku meklēt informāciju. Tā kā Yosemite atrodas aptuveni 3-4h braucienā no San Francisko, tad bija skaidrs, ka vienas dienas piezīvojums šis nebūs, citādi nav pat vērts sākt tērēt laiku. Vienīgi problēma tā, ka telšu vietas, meža būdiņas, kempinga vietas, kā arī jebkādā citā veidā pastāvošās naktsmītnes šajā parkā tiek rezervētas jau gadu iepriekš. Var cerēt uz pēdējā brīža atteikumiem, bet tam garantijas, protams, nav. Ārpus parka teritorijas atrodas viesnīcas, bet tās attiecīgi dēļ lielā pieprasījuma maksā kā luksus klases 5* apartamenti... Mums palaimējas, ka vienā no tuvējām pilsētām dzīvo radinieki, tāpēc sarunājam, ka nakti pavadīsim pie viņiem.

Ceļu uz Yosemite sākam 6 no rīta. San Francisko pilsētas mūru ainavu nomaina dzelteni, lēzeni klajumi, kuriem pāri traucas vējš (dēļ kā Kalifornijā ir ļoti daudz vējdzirnavu).

 

Pēc kādas stundas lēzeno ainavu sāk nomainīt akmeņaini lauki ar vidēji stāviem klinšu paguriem. Sajūta kā Mežonīgo Rietumu prērijās. Vēl pēc kādas stundas pie horizonta parādās kalni un saprotam, ka esam uz pareizā ceļa. Tā kā Yosemite galvenā daļa ir ielejā, tad, lai tiktu parkā, ir jāšķērso vairāku tūkstošu pēdu augstas kalnu grēdas. Lieki piebilst, ka man, kā cilvēkam, kuram bail no augstuma, braukšana pa vijīgiem, šauriem kalnu masīvu ceļiem bez aizsargbarjerām, sajūsmu neizraisīja un sirds metās kunkulī. Neapšaubu, ka skats bija vienreizējs, bet sāpošās locītavas no krampēšanās mašīnas sēdeklī (it kā tas palīdzētu, ja mēs kristu!), kā arī nepārtrauktā acu aiztaisīšana un izmisīga lūgšanās vīram, lai brauc lēnāk, ir lietas, kas man vairāk palikušas atmiņā. Viens ir skaidrs – atpakaļceļā laiks jāizplāno tā, lai no šī ceļa posma tiktu prom vēl dienasgaismā, jo naktī te kāju nesperšu!

 

Ap 10 ierodamies Yosemite, noparkojamies un aizejam līdz tūristu informācijas centram. Parkā viss ļoti vienkārši – vari braukt ar savu mašīnu, jeb izmantot shuttle busiņu, kas pa ieleju no skatupunkta līdz skatupunktam braukā par brīvu. Paņemam busiņa pieturvietu sarakstu un nolemjam, ka izmantosim to – kā nekā, dabai draudzīgāk un arī nav jākaujas par brīvu pleķīti, kur savu mašīnu novietot.

Yosemite iedalās 2 daļās – ieleja (Yosemite Valley), kur esi kalnu pakājē, un augšdaļa, kur, veicot stundām ilgus pārgājienus pa iezīmētām takām, nonāc kalnu augšā. Pirmajā dienā nolemjam izpētīt ieleju – apkstām ūdenskritumus no apakšas, izpeldamies mežonīgi aukstā kalnu upē, kā arī apmeklējam Curry Village, kas ir ēdināšanas / veikalu / suvenīrbodīšu komplekss parka ielejā. Jāpiezīmē, ka ūdenskritumi ir visiespaidīgākie pavasarī, kad kalnos kūst sniegs. Jūlija beigās, kad bijām mēs, daži no tiem bija vien sīkas tērcītes, tamdēļ iespaids nebija tik graujošs... Bet atliek vien iedomāties, kā tie izskatās pavasaros...

 

 

Tuvojoties vakaram, nolemjam doties uz Yosemite iespaidīgāko punktu – Glacier Point, no kura paveras skats uz visu parku un kalnu masīvu no augšas saulrietā. Brauciens ar mašīnu līdz klinšu augšai no parka ielejas aizņem ap 1.5h un ierodamies tieši laikā uz saullēktu! Atrodamies 2199m virs jūras līmeņa un šķiet, mākoņus varam ar rokām aizsniegt. Pēc saulrieta noskatīšanās ir jau vēls un nogurums manāms, tāpēc stūrējam uz gultas pusi.

 

Atpakaļceļā ir maza aizķeršanās un tiekam “korķī”, jo mežā tika pamanīta lācene ar 2 lācēniem, līdz ar ko visa satiksme tika apstādināta un zibsnīja tūristu fotoaparāti. Lācis ir populārs Yosemite iemītnieks, kuram arī patīk apmeklēt telšu vietas, kā arī skādēt mašīnas, meklējot pārtiku. Par jebkādā brīvā veidā atstātu pārtiku šeit piemēro lielus sodus. Pat atkritumu urnas ir iecementētas zemē, lai lāči nenočiepj. Pēc šīs nejaušās saskriešanās ar dzīvo dabu, satiksme sāk atkal ripot un dodamies nakšņot.

 

Nākošajā rītā jau atkal esam augšā ar saules gaismu un atpakaļ uz parku. Šodien diena ļoti aktīva. Sākam ar parka dienvidu daļu, sauktu Mariposa Grove, kur aug tūkstošiem gadu vecie sequoia koki. To apkārtmērs un augstums ir iespaidīgi!

 

Veicam šeit vairāku kilometru pārgājienu starp gigantiskajiem milžiem, tad uz mašīnu un dodamies tālāk parkā iekšā. Izbraucot no stāvlaukuma pamanām, ka, kaut ir tikai 10 no rīta, stāvlaukuma ieeja ir slēgta, jo brīvu vietu vairāk nav. Gaidītāju rinda milzīga, bet iekšā tiek tikai tad, ja kāda mašīna izbrauc. Šis arī ir viens no iemesliem, kāpēc kursē brīvie busiņi.

Apstājamies pie Bridalveil Falls (līgavas plīvura ūdenskritums), kura izmēri jūlijā ir reizes 10 mazāki salīdzinoši ar pavasari, bet skaisti tāpat. Arī šeit veicam stundas kāpienu (rāpšanos) pa akmeņiem ūdenskrituma pakājē. Gana ekstrēmi un mazliet biedējoši, jo mitrie akmeņi ir slīdīgi un viens neveiksmīgs solis var būt izšķirošs.

 

Runājot par drošību, tad par to te daudz nav domāts (margas, kāpnes, žogi un tml), jo parku vēlas saglabāt tik vien dabisku, cik iespējams. Tas arī daļēji ir iemesls salīdzinoši lielajam nāves gadījumu skaitam šajā parkā. Katru gadu šeit bojā iet vidēji 12-15 cilvēki, gan pārgalvības, gan neuzmanības dēļ. Cilvēki tiek norauti lejā pa ūdenskritumiem, aizskaloti mutuļojošās kalnu upēs, nokrituši no klints sienām u.c. Brīdinājumi ir visur, un katram pašam jāizvērtē, vai tiešām tas foto, stāvot 300m augsta ūdenskrituma virsotnē un karājoties pār malu, ir savas dzīvības vērts...

Kā pēdējo dienas piedzīvojumu izvēlamies vairāku stundu ilgo pārgājienu uz Vernal un Nevada ūdenskritumiem. Pārgājiens ir gana nopietns, jo 5km garajā gājienā tiek pievarēts gandrīz pus kilometru liels pacēlums (tik uz augšu). Sirds klapes par to noteikti liek manīt! Bet ūdenskritumi ir pūļu vērti!

 

Pēc visiem šiem aktīvajiem piedzīvojumiem Curry Village pārtikas paviljona megaburgers tiek notiesāts tā, ka pat nemana. Tad skubinu vīru, ka laiks doties atpakaļ, jo man jau galvā buras ainas par to kalnu ceļu bez margām, kurš mums vēl jāpievar atpakaļceļā. Atkal iekrampējos mašīnas rokturos. Paspējam laikā, jo saule lēnām noriet, kad esam jau “drošībā”. Es aizmiegu...

 

 

#2 Napa Valley Vinyards and Wineries (Napas vīna ielejas un darītavas)

Kā Nr 2 manā topā ierindojas Napas vīna ieleja. Šeit tiek audzētas vīnogas un gatavots vīns, kas vēlāk tiek eksportēts uz visu pasauli. Kopā te ir ap 400 dažādu audzētavu un ražotņu, un vīnogulāju lauki sniedzas līdz horizontam.

 

Napa atrodas tikai kādas 1-1.5h brauciena attālumā no San Francisko, tā ka šī mums ir tikai kā 1 dienas ekskursija. Apstājamies tūrisma birojā, lai dabūtu ieteikumus, kuras vīna darītavas vislabāk apmeklēt, kas arī tiek veiksmīgi apskaidrots. Izvēlējāmies 2:

“Castello di Amorosa”, kas ir viduslaiku stilā būvēta pils, ar visu moku kambari un fermu. Par $30 (no cilvēka) tiek izrādīta pils, pagrabs, kurā notiek ražošana, kā arī neizpaliek vīna degustācijas. Nodegustējam 11 dažādas šķirnes un mums šīs ražotnes vīni ļoti iegaršojas.

“Sterling” - šo vīnaudzētavu izvēlamies tādēļ, ka te tiek piedāvāti izbraucieni ar gaisa tramvajiņu, no kura paveras skats uz plašo Napas ieleju no putna lidojuma. Protams, arī šeit darītavas tūre un vīna degustācijas neizpaliek, bet mēs, garšas ziņā, priekšroku dodam Castello Di Amorosa. 

 

 

Kā jau varētu būt pamanījuši, dzeršana (= degustēšana) šeit ir topā un dienas beigās var redzēt, ka dažs labs ir degustējis visu dienu! Tāpēc arī tiek piedāvāts Wine Train – vilcieniņš, kurš riņķo pa Napa ieleju un apstājas pie ražotnēm izlaižot / uzņemot cilvēkus. Šādā veidā vismaz nav jāuztraucas par auto vadīšanu. Vēl viens populārs veids Napas apmeklējumam ir ar limuzīnu. Grupa cilvēku sametas kopā, samaksā par pilnas dienas limuzīnu un tad braukā no darītavas uz darītavu. Par cik šoferis ir noalgots, tad degustēt var, cik uziet.

 

 

#3 Lake Tahoe (Tahoe ezers)

Tahoe ezers bija 2. tālākais punkts mūsu ceļojuma laikā. Brauciens no San Francisko aizņēma aptuveni 3h, jo dažkārt mūs pārsteidza lietus šaltis, un (ne)redzamības dēļ bija jābrauc lēnāk. Godīgi sakot, šis bija vienīgais brauciens, kurā mums nepaveicās ar laikapstākļiem, tādēļ arī, iespējams, ierindoju Tahoe kā #3, citādāk tas varētu pakāpties par vietiņu.

Tahoe ir 2. dziļākais ezers ASV. Tas gan vairāk izskatās kā Karību jūra, jo ūdens krāsa saules gaismā ir tirkīzzila. Tajos retajos brīžos, kad ezeram pārspīdēja saule, no drūmā pelēkā mutuļa tas pārvērtās caurredzamā tirkīzkrāsas spogulī. Gluži kā maģija! Ūdens šajā ezerā ir tik dzidrs, ka dažkārt, no augšas skatoties, izskatās, ka laivas un kuģi “sēž” uz akmeņiem, jo ūdeni pat nevar saskatīt. Ezers ir ieskauts kalnos un ziemā te ir slēpošanas kūrorti. Arī mazu, piemīlīgu ciematiņu ar ēstuvēm un viesnīciņām ir pietiekami, bet tie neliekas pārāk uzbāzīgi un apkārtne saglabā dabiskumu.

 

 

Visapkārt ezeram ir izveidots ceļs, kas ir 115km garš, un mēs veicam pilnu apli 9 stundās (daudz laika tiek pavadīts pieturas punktos fotogrāfējot, braukājot pa maziem sānceliņiem, iestirpinoties, kā arī gaidot, kad izklīdīs melnie mākoņi). Ir arī iespēja doties ekskursijās ar katamarāniem, laivām un kuģiem, bet par cik to neplānojām, tad arī par cenām neinteresējāmies.

Tahoe man atstāja tādu kā nepabeigtības sajūtu, jo nedabūju to redzēt visā krāšņumā un visās tā krāsās. Šeit notekti vēlētos atgriezties skaidrā dienā, kad ir zilas debesis un to atspulgā vēl zilāks ezers...

 

 

#4 Point Reyes National Seashore (Reyes Raga Nacionālais Jūras Rezervāts)

Point Reyes rezervāts ir dabiska, aizsargāta teritorija uz ziemeļiem no San Francisko. Brauciens uz šo dabas zonu aizņem aptuveni 2h un ir bez gala skaists, jo ceļš nepārtraukti vijās gar okeāna krastu – gan pa klints augšām, gan pakājēm. 

 

Tuvojoties Point Reyes ainava nomainās un paliek sausāka, bet debesis pelēkākas. Pēdējie 10km pirms rezervāta sasniegšanas ir savdabīgi ar to, ka jābrauc cauri govju rančo (kam līdzi nāk arī attiecīgais smārds). Šie laikam nav varējuši izdomāt nosaukumus, tāpēc vien redzam “Historic Ranch H”, “Histoic Ranch G”, “Historic Ranch F” utt. Beidzot, kad nonākam līdz “Historic Ranch A”, pēc pāris kilometriem sasniedzam galapunktu. Pats dabas rezervāts ir kā pilnīgi cita pasaule – biezā miglā tīts ar savdabīgu, brikšņainu stepes floru. Okeāna krasts ir neaizsniedzams, jo atrodamies augstu klintīs. Vien varam vērot un dzirdēt okeāna viļņu sišanos pret klints apakšu. Pa mazām, klintīs izgrebtām trepēm, aizejam līdz bākai, kas te darbojas jau gadu simtiem. 

 

Klinšu pakājē dzirdam roņus un jūras lauvas, bet tos saskatīt nevaram. Abi ar vīru nododamies foto kadru iemūžināšanai, līdz pēkšņi ūdenī pamanām kustību. Valis!!! Esmu dabā redzējusi delfīnus, jūras lauvas, bruņurupučus, bet vaļus gan vēl nekad! Mana sajūsma par pirmo vali ir milzīga, tas nekas, ka valis miglā tīts un simtiem metru tālu okeānā! Valis tomēr ir un paliek valis! Cītīgi sēžu un vaktēju, kur nu mans jaunais draugs atkal iznirs papriecēt mani uz pāris sekundēm, bet šis nenāk. Gaidu, gaidu, gaidu un šķiršanās ir sāpīga... Jādodas atpakaļ uz māju pusi.

 

 

#5 Monterey Bay and Carmel (Monterey līcis un Carmel pilsēta)

Monterey līcis un Carmel piejūras pilsētiņa ir izslavēta daudzos tūrisma bukletos kā #1 must-see. Man gan, no visiem redzētajiem objektiem, šis nebija iespaidīgākais. Kaut jāatzīst, laika ietaupīšanas nolūkos, mūsu šoferis izvēlējās braukt pa maģistrāli, nevis šauro ceļu, kas ved gar okeāna krastu. Pieļauju iespēju, kā tur arī visa vaina.

Pats Monterey līcis ir 17 jūdžu garš ceļa posms, kur par maksu ir iespējams veikt braucienu pa šo izslavēto ceļu. Daba un okeāna krasts šeit ir ļoti savdabīgi ar dažādiem izrobotiem, klinšainiem akmens veidojumiem. Kā jau ierasts Kalifornijā pie okeāna – migla ir vienmēr pastāvoša dabas parādība. 

 

Protams, neizpaliek arī dārgas villas, perfekti golfa laukumi un ekskluzīvas viesnīcas un restorāni. Pašā vidū atrodas Carmel pilsēta, kura būtībā sastāv tikai un vienīgi no veikaliem, restorāniem, mākslas galerijām un viesu namu tipa mājām. Interesanta tā ir ar to, ka arhitektūra ir ļoti sena - dakstiņu (pat niedru!) jumti un vairāku simtu gadu vecas, restaurētas ēkas. Tā kā neesmu ar “Tu” uz ekskluzīvu brendu iepirkšanu, tad vien apskatīju skatlogus, bet neko vairāk par beķerejas bulciņām un kafiju neiegādājos. Šī ir perfekta vieta tiem, kam patīk ekstras – luksus viesnīcas, zaļi golfa laukumi, dārgi restorāni un spa stila atpūšanās.

 

 

 

#6 Muir Woods (Muir mežs)

Muir Woods ir aizsargāta dabas teritorija, kurā saglabājušies dabā gandrīz izmirušie sarkankoki. Parka apskate notiek pa iezīmētām takām, tā ka nomaldīšanās ir neiespējama. Lielie koki ir neaprakstāmi augsti un to lapotnes pilnībā aizsedz sauli, tā ka mežs ir mitrā, tumšā dūmakā tīts, kaut debesis ir dzidri zilas un temperatūra ārpus meža ir ap +30C. 

 

Parka teritorija ir sūnaina un milzīgām papardēm klāta. Sajūta kā liliputam dinozauru laikmetā. Tā vien likās, ka kuru katru brīdi no kāda koka aizsega galvu pabāzīs tiranozaurs Rex. 

Kāpēc ierindoju šo kā #6? Es biju gaidījusi ko mazliet vairāk, kaut īsti nav skaidrs - ko. Iespaidi bija, bet ne tas 'wow', ko cerēju. Katrā ziņā, par cik šis dabasparks atrodas tikai 30 minūtes ārpus San Francisko, tad brīvā dienā noteikti ir apmeklējuma vērts.

 

- - - - - - - - - - - - - - - - - - - -

 

Nobeigumā gribu piebilst, ka šī ir vien niecīga daļiņa no tā, ko iespējams apskatīt Kalifornijā. Šis štats ir pārāk liels, lai kāds to spētu apgūt pilnībā viena ceļojuma laikā. Ziemeļkalifornija (kur pabijām mēs) raksturīga ar zaļiem mežiem, laukiem, kalniem un ziemas slēpošanas kūrortiem, bet Dienvidkalifornija atpazīstama ar sausām stepēm, tuksnešiem un Nāves ieleju, kas ir zemākais punkts rietumu hemosfērā. Tāpēc vietā liekas Sv. Augustīna vārdi: “The world is a book and those who do not travel read only one page.” /Pasaule ir grāmata, tamdēļ tie, kas neceļo, izlasa tik vienu lappusi./

Comments (2)

  1. Peter

I went over this website and I believe you have a lot of wonderful information! Love the photos too!

  Comment was last edited about 2 years ago by Liene Powell Liene Powell
  1. Alizy

Wow, what beautiful pictures of the natural sights! Thanks for sharing!

  Comment was last edited about 1 year ago by Liene Powell Liene Powell
There are no comments posted here yet

Leave your comments

Posting comment as a guest.
Attachments (0 / 3)
Share Your Location