Meksika mūsu atvaļinājuma plānos ienāca pavisam negaidīti. Martā saņēmām ielūgumu uz kāzām, kuras tika paredzēts svinēt maijā, Meksikas kūrortpilsētā Cancun. Bijām mazliet pārsteigti par mūsu draugu šādu ceremonijas vietas izvēli, tomēr tika izlemts, ka šo pasākumu garām nelaidīsim un pie viena ''paķerism’’ klāt vēl kādas dienas, ko pavadīt apceļojot šo iepriekš neiepazīto valsti. Tā nu man ļoti neierastā veidā, īsā laika sprīdī bija jārezervē nepieciešamās viesnīcas, aviobiļetes, auto īre un vēl jāizkalkulē nepieciešamais dienu skaits, ko pavadīt Meksikā, lai savu daļu laika veltītu gan kāzu pasākumiem un aktivitātēm, gan arī tūrisma objektu un vietu apmeklēšanai un apskatei, to visu balansējot ar iepriekš neplānotu budžetu.

Jāsāk jau ar to, ka Meksika manā apmeklējamo valstu sarakstā nekad nebija ierindojusies pašā augšgalā, tā ka tādas īsti detalizētas informācijas par to kas, kur un kā man nebija. Ja piemēram par Belizi, Jamaiku vai Kostariku jebkurā brīdi varu gari un plaši stāstīt, tad Meksika ierindojās manā ''Kādreiz noteikti, bet ne tagad un tūlīt’’ sarakstā. Tomēr, pateicoties šim kāzu ielūgumam, ar steigu devos uz grāmatnīcu pirkt jaunākās sērijas Fodor’s ceļojumu grāmatu ‘’Cancun and the Riviera Maya’’, lai varētu sākt plānot mūsu 9 dienu piedzīvojumus.

Skats uz Cancun viesnīcu zonu:

/Autortiesības: crazy-frankeinstein.com/

Ierodoties Cancun maijā, mūs sagaidīja īsti tropisks, karsts un mitrs gaiss. Tieši manā gaumē! Pie tam, tūrisma sezona Meksikā ilgst no novembra līdz marta beigām, tā ka maija beigās mums vairs īsti nebija jāuztraucās par cilvēku masām, garām rindām un nebeidzamu drūzmēšanos, kas šo atvaļinājumu padarīja daudz patīkamāku. 

Kā pirmo faktu es gribētu minēt to, ka Cancun nebūt nav Meksika mūsu izpratnē. Cancun ir All-Inclusive viesnīcas ar baltām smilšu pludmalēm, tirkīzzilu ūdeni, skaisti koptiem zālieniem un tropu augiem ceļa malās, dārgiem restorāniem, klubiem un bezrūpīgi pavadītām dienām. Neatstājot šo kūrorta zonu, nebūtu pat iespējams zināt, vai atrodies Meksikā, Arubā, Dominikānā vai jebkurā citā Karību salu valstī. Tieši šis ir viens no iemesliem,  kāpēc nekad neceļojam uz valsti, apmetoties dārgos kūrortos, bet gan īrējam B&B tipa mājas no vietējiem, starp vietējiem... Tikai tā var īsti iepazīt vietu, uz kuru dodies. Tomēr, par cik šoreiz liels uzsvars bija tieši uz kāzu apmeklēšanu, tad izvēles vietas ziņā mums nebija un bija jāpaliek kāzu norises vietas tuvumā.  Jāatzīst gan, ka es arī saprotu, kāpēc daudzi izvēlas ceļot tieši uz pilna servisa kūrortiem – šeit viss ir vienuviet un nav nekādu rūpju. Pilna servisa ēdināšana iekļauta, dzērieni iekļauti, tiek organizētas dažādas aktivitātes visas dienas garumā... vārdu sakot, atpūties, relaksējies un izbaudi. Bet tomēr ne priekš manis!

Runājot par pašām kāzām, tad ar šī pasākuma rīkošanu saulrietā, pludmalē, okeāna krastā jau biju sastapusies citās Karību salās. No malas skatoties liekas ļoti romantiski, tomēr, atrodoties visa šī virpuļa vidū, sajūtas palika citas. Šie lielie kūrorti rīko vairākas kāzas dienā, viss tiek diktēts pēc pulksteņa un dažkārt pārsimts metru tālāk notiek vēl otrā vai trešā ceremonija citam pārim. Kāzu foto bildēs fonā uzplaiksnī sveši atpūtnieki peldkostīmos un peldbiksēs, un dažkārt vakariņu mielasta laikā kāds neatjautīgs, nepiederošs atpūtnieks piekrauj arī savu šķīvi (jo apkalpojošam personālam jau nav īsti iespēja atšķirt, kurš ir kāzu viesis un kurš nav).  Visu sasummējot, man palika diezgan liela bezpersoniskuma sajūta, bet galvenais jau, lai pats jaunais pāris ir apmierināti un laimīgi!

Kad beidzot visa 4 dienu kāzu jezga bija pierimusi, bija pienācis laiks īstās Meksikas iepazīšanai, ko gaidīju ar nepacietību! Kā pirmais apskates objekts mums bija Tulum seno maiju celtņu drupas. Šīs drupas atrodas ļoti skaistā vietā pašā okeāna krastā un mēs nospriedām, ka senie maiji nebūt nav bijuši muļķi un ļoti labi apzinājās dabas skaistumu, ceļot savus tempļus un svētvietas ar skatu uz tirkīzzilo Karību jūras ūdeni un palmu klāto pludmali. Tieši šī iemesla pēc, Tulum dažkārt tiek neoficiāli dēvētas par vienām no skaistākajām drupām (ja ne pašu drupu, tad apkārtnes dēļ).

Skats no Tulum celtnēm uz Karību jūru: 

Pirmie raksti par Tulum tiek datēti ar 564 gadu un Tulum bija viens no pēdējiem (visilgāk izdzīvojušajiem) komplekiem, kuru apdzīvoja senie maiji. Šajā kompleksā vidēji uzturējās ap 1000 – 1600 iedzīvotāju. 

Tulum kompleksa pludmales ir arī populāra jūras bruņurupuču pārošanās un olu dēšanas vieta, tādēļ tās tūristu apmeklējumam ir slēgtas (cauru gadu) un dabas skaistumu izdodas izbaudīt vien otrpus žogam.

[Jāpiemin, ka ar jūras bruņurupuču saudzēšanu te nodarbojas nopietni. Netālu no mūsu viesnīcas, kādā 5* viesnīcas teritorijā tika pamanīta olas dējoša bruņurupuču meitene. Bez jebkādas kavēšanās pludmale lielā teritorijā tika nožogota un nelīdzēja nekādas kūrortam piedēvētās zvaigznes – pludmali izmantot šajā vietā nedrīkstēja.]

Tulum teritorija nav pārāk liela, un to var pilnībā izstaigāt kādās 2 stundās. Par cik mums nākošajā dienā bija priekšā pilnas dienas izbrauciens uz citām drupām, tad pēc Tulum apskates devāmies atpakaļ uz viesnīcu, lai krātu spēkus nākošajam piedzīvojumam. 

Kā jau tas ierasts (kad es plānoju izbraucienus), nākošajā rītā notiek agra celšanās, agras brokastis un ap 8 no rīta jau esam ceļā. Šodien manā sarakstā paredzēts apskatīt 2 senās maiju apmešanās vietas - Ek Balam un Chichen Itza. Brauciens aizņem ap 3h, līdz sasniedzam pirmo objektu, un esam laimīgi izlīst no mašīnas, lai izstaipītu kājas. 

Ek Balam ir mazāk populāra vieta, jo izmēru ziņā nestāv ne tuvu slavenajai Chichen Itza, tomēr Ek Balam ir kas īpašs – Ek Balam ir vienīgās seno maiju celtnes Meksikā, kurās atļauts kāpt pa kāpnēm līdz tempļu augšai, lai redzētu visu kompleksu no putna lidojuma augstumiem.  Kāpšana augšup gan nav tik raita, kā varētu likties, jo katrs pakāpiens ir sava izmēra un pakāpienu leņķis ir ļoti stāvs. Tam visam pa virsu cepinoša +35 grādu saule un rezultātā pamatīgi sviedrējošs kāpiens garantēts! Tomēr sasniedzot augšu mūs atvēsina viegls vējiņš, un skats uz mežos noslēpušos seno kompleksu ir maģisks. Pavadām šeit labu laika sprīdi, pirms dodamies lejā, lai turpinātu ceļojumu.

Pēc šādām aktivitātēm jūtamies izsalkuši, tāpēc caurbraucot kādu ciematu, nolemjam pieturēt vietējā ēstuvē, lai nobaudītu īstu meksikāņu maltīti. Jāsaka, ka viss bija gards un baudāms un nevienam pēcāk ar vēderu problēmu nebija. Protams gan, visa ceļojuma laikā pilnībā atturējāmies no ūdens pasūtīšanas dzeršanai, jo tas ir neattīrīts (un ja attīrīts, tad ne pēc Eiropas vai Amerikas standartiem). Tieši ūdens vienmēr sagādā veselības problēmas tūristu vidū, tāpēc dzeramos vienmēr pasūtījām neattaisītās pudelēs. Labāk samaksāt lieku peso, nekā samaksāt ar savu veselību visa atlikušā ceļojuma laikā.

Pirms rausties atpakaļ mašīnā, nolēmam mazliet pastaigāt pa šo miestiņu un te nu pavērās īstā Meksikas aina, ne tas, ko tūristi redz kūrortos vai viesnīcās. Pa ielām klaiņo suņi, kaķi un citi dzīvnieki. Bērni jož tikai un vienīgi plikām kājām, celtnes puspabeigtas, milzīga netīrība gan ceļmalās, gan pagalmos... Bet ļaudis smaida un māj sveicienus it kā mēs būtu sen pazīstami kaimiņi. Tieši šādi es nez kāpēc arī biju iedomājusies ne-tūristu Meksiku un tā mani nepievīla.

Kā pēdējais dienas objekts, uz kuru paspējām, bija Chichen Itza, kas savā laikā bija gan ekonomiski, gan politiski visnozīmīgākais maiju centrs. Komplekss ir milzīgs un tā pat ir sava veida pilsēta, kurā atrodas piramīdas, tempļi, dzīvojamie korpusi, pielūgsmes un ziedojumu vietas un citas gan atklātas, gan vēl neatklātas celtnes. Lai izstaigātu visu šo teritoriju, nepieciešamas 3 vai vairāk stundas. Vispopulārākā celtne, kura ir arī kompleksa simbols, ir centrālā piramīda, kas saglabājusies gandrīz pilnībā. 

Par cik biju tūristu pūļiem gatavojusies, tad tie mani nepārsteidza, tomēr šīs cilvēku masas daļēji neļāva izbaudīt to īpašo enerģiju vai auru. Ek Balam šajā ziņā bija daudz noskanīgāks, jo bez mums četriem, visā kompleksā bija labi ja vēl kādi 10 citi apmeklētāji un varēja dzirdēt gan putnu čivināšanu, gan ķirzaku skriešanu pa sauso zāli, gan vēja šalkoņu. Chichen Itza uz ko šādu cerēt bija muļķīgi, jo bez tūristu simtiem, tos skaļumā vēl centās pārkliegt n-tie desmiti suvenīru tirgotāju, kas sev uzmanību centās piesaistīt gan ar taurēm, gan skaļām rīklēm. ‘’Good price, amigo!’’ tika bļauts no katra un katram, kam vien nebija slinkums. Bet par cik tam nepievērsām lielu uzmanību, tad mūs tas arī daudz netracināja. Grūtāk bija tiem, kam vāji nervi.

Diemžēl Chichen Itza paguvām pavadīt vien kādas 2.5h, jo bija pienācis kompleksa slēgšanas laiks, kā arī milzīgs negaiss bija tikai pāris minūšu attālumā. Tiekot mašīnā un virzoties uz stāvlaukuma izeju, sāka gāzt kā pa Jāņiem! 

Kaut biju cerējusi, ka mums vēl pietiks laika apmeklēt pilsētu Izamal, kas tiek arī dēvēta par ‘’dzelteno pilsētu’’, jo visas ēkas šajā pilsētā ir nokrāsotas dzeltenā krāsā, bija jau pārāk vēls, un bija vien jāsamierinās, ka šīs pilsētas apskate būs jāatliek uz maniem iespējamajiem nākotnes ceļojumiem uz Meksiku. Mūsu ceļs atpakaļ aizņems vismaz 3 stundas, un maldīšanās pa Meksikas ceļiem tumsā nevienam pievilcīga nelikās, tāpēc sākām ceļu atpakaļ uz viesnīcu.

Šādi izskatās Izamal interneta bildēs:

Nākošās 2 dienas tika pavadītas pludmalē, lai atjaunotu pirmajās dienās iegūto iedegumu un vienkārši bezrūpībā atpūstos saules apskāvienos. 

Kā pēdējais izbrauciens pirms došanās mājup mums bija Isla Mujeres apmeklējums, kas nozīmē ‘’Sieviešu sala’’. Leģenda vēsta, ka par Sieviešu salu tā iesaukta tamdēļ, ka pirms došanās sirojumos, pirāti šeit izmitinājuši savas sievietes, lai tās uz kuģa kaujas laikā netiktu savainotas.

Uz Isla Mujeres regulāri atiet prāmju reisi no dažādām vietām Cancun, tā ka tikšana uz salu un atpakaļ uz kontinentu ir ērta, ātra un vienkārša. 

Ir dažādi veidi, kā apskatīt salu – ar kājām, ar riteni, ar mopēdu vai ar golfa mašīnu. Auto iznomāt šeit nevar dēļ salas mazajiem izmēriem – tā ir vien 7km gara un 650m plata. Par cik mums nebija vēlmes +35 grādu svelmē mīties apkārt ar velosipēdu, tad izvēle krita par labu golfa mašīnītei. Un jāsaka, ka šī bija perfekta izvēle, jo golfa mašīnītei bija jumtiņš, kas mūs pasargāja no saules visas dienas garumā.

Bez brīnumjaukām pludmalēm, šeit ir arī delfinārijs, jūras parks, niršanas ekskursijas un citi izklaides piedāvājumi, tomēr mēs nevienu no šiem piedāvājumiem neizmantojām un vien savā vaļā izbraukājām salu krustām šķērsām, apskatot gan tūrisma zonu, gan pludmales, gan vietējo pilsētiņas.

Par cik laika bija pietiekoši, tad par $3 iegriezāmies bruņurupuču konservācijas projekta vietā, kur sargā un ļauj izšķilties bruņurupuču mazuļiem, un, kad tie paaugušies, tos atgriež jūrā. Šāda savvaļas bruņurupuču olu savākšana un pārvešana uz projekta vietu ir devusi lielus rezultātus, jo olas tiek pasargātas no klaiņojošiem dzīvniekiem un malumedniekiem, tādējādi palielinot idzīvojušo rupuču skaitu.

Kaut bijām plānojuši atgriezties uz viesnīcu ar pēdējo prāmi, kas atiet 17:15, līdz 15:30 jau bijām izbraukājuši visu salu 2x, izpētījuši suvenīru bodes, apmeklējuši bruņurupuču projektu, pamielojušies pludmales restorānā un vienkārši sēdējuši pludmales smiltīs nedarot neko, tad būtībā jau sākās laika stiepšana garumā, tāpēc izlēmām atgriezties atpakaļ ar prāmi 16:00, tādējādi noslēdzot mūsu lielos Meksikas piedzīvojumus. Ierodoties atpakaļ viesnīcā atlika sakravāt somas, lai liktu lielu, treknu punktu mūsu atvaļinājumam.

Adios, Mexico!

--------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Atskatoties uz šo braucienu, ir pāris lietas, kuras gribētu pieminēt.

• Mašīnas īre. Mašīnu īrēt Meksikā neiesaka, jo, pirmkārt, iekulšanās jebkāda veida ķibelēs var izmaksāt ļoti dārgi. Pie tam, nodarītā skāde būs jāapmaksā tur pat uz vietas – ne vēlāk, ne kaut kad, kad būs nauda, bet uzreiz. Pretošanās gadījumā arī iesviest tūristu cietumā uz pāris dienām neviens policists nevilcināsies. Otrkārt, apdrošināšanas pirkšana maksās bargu naudu. Mēs internetā izīrējām auto par $150 uz 9 dienām. Ierodoties īres birojā mums tika piedāvātas 2 iespējas: apdrošināšana par papildus $508 (viss iekļauts) vai apdrošināšana par $325 (daļa no nelaimes gadījuma summas jāsedz pašiem). Mums pieņemams nelikās neviens variants, tāpēc no apdrošināšanas atteicāmies. Ir biroji, kuri bez apdrošināšanas pirkšanas mašīnu vispār neļauj izīrēt, bet par cik mēs AVIS auto īrē esam bieži klienti, mums tik lika parakstīt veselu kaudzi ar papīriem, kas apstiprina faktu, ka no jebkādas apdrošināšanas pirkšanas Mekiskā esam atteikušies, un iedalīja mašīnas atslēgas.

• Satiksme. Ceļu kultūra Meksikā bija mums pārsteidzoši ļoti... kulturāla. Par cik kūrortu zonā gandrīz aiz katra līkuma bija policijas patruļa, tad 9 dienu laikā neredzējām nevienu negadījumu. Tiesa, katru dienu redzējām noķertus gan tūristus, gan vietējos uz ātruma pārkāpumiem, tādēļ, mums ļoti neierasti, nekad nepārsniedzām norādīto max ātrumu, lai vai cik muļķīgs tas neliktos. Uz lielajām šosejām ārpus pilsētām satiksme bija gandrīz neeksistējoša (ja neskaita pāris tūristu autobusus), tādēļ braukšana noritēja kā pa sviestu. Viena lieta gan jāpiemin - vietējiem patīk mainīt joslas vai iespraukties starp mašīnām vietās, kur viņi viņu mašīnas gabarīti neietilptu, tādējādi liekot apkārtējiem vai nu bremzēt vai pārvietoties citur, lai izvairītos no sabuktēšanās. Dažkārt šie manevri var būt diezgan nervus bendējoši (sevišķi braucot bez mašīnas apdrošināšanas), tāpēc jātur acis vaļā, jāpielāgojas satiksmei un būs ok.

• Pārdevēji. Laikam jāatzīst, ka visā manā apmeklēto valstu sarakstā, Meksika ierindojas kā #1 uzmācīgo pārdeveju topā.  No tiem miers nav nekur un ne mirkli – ieejot viesnīcā attiecīgie darbinieki uzreiz skries klāt mēģinot pārdot visvisādas ‘upgrade’ paketes. Gulšņājot pludmalē, garām nepārtraukti staigā pārdevēji skaļi bļaustoties un reklamējot savus piedāvājumus – bižu pīšana, rotaslietas, suvenīri, lakati, paklāji... ko nu kurš! Apstājoties ceļmalas labierīcībās, kāds jau skrien pakaļ ar kārtējo suvenīru klāstu. Pastaigājoties pa pilsētas centru tiekam vilkti pa labi un pa kreisi – kuram labākais restorāns, kuram seksīgākais naktsklubs, kuram romantiskākais saulrieta vakariņu kruīzs... Pie piramīdām tūristu klaigāšana tiek pārkliegta no tirgotāju puses, jo katram sava prece vislabākā un vienmēr ‘’Good price just for you, Amigo!’’ Izkāpjot no prāmja nepaspējam paiet ne 10 soļus, kad esam aplenkti ar ‘’vislētākajiem’’ un ‘’vislabākajiem’’ golfa mašīnu un skūteru īres piedāvājumiem. Vārdu sakot, miera nav nekur, tā ka šis aspekts ir jāpieņem kā neizbēgams fakts. Tiesa, nereti to var izmantot savā labā lētākas cenas nokaulēšanai, ja tiešām ir vēlme ko pirkt.

• Ūdens. Kā jau minēju iepriekš, Meksikā jāizvairās no krāna ūdens dzeršanas, jo tas bieži vien ir iemesls vēdera problēmām (labākajā gadījumā), vai pat kam nopietnākam. Ūdens attīrīšana ir ļoti pavirša un eiropiešu vai amerikāņu organismi tam bieži vien nespēj turēties pretī. Bāros un restorānos vienmēr pasūtījām gāzētos dzērienus (vai minerālūdeni) no pudelēm, bet mūsu viesnīca mūs katru rītu nodrošināja ar 2 lielām dzeramā ūdens pudelēm, tā ka šajā ziņā mums problēmu nebija.

• Ceļošana nesezonā. Ceļošanai nesezonā ir milzīgas priekšrocības, jo cenas ir zemākas gan viesnīcām, gan aviobiļetēm. Arī stāvēšana garās rindās pie tūrisma objektiem izpaliek, un viesnīcas pludmalē vienmēr atradīsies brīvs sauļošanās krēsls (kurš, kā dzirdēju, tūrisma sezonas laikā jāieņem jau ap 7 no rīta, citādi būšot jāguļ smiltīs).

 

Ceļojuma fotogrāfijas apskatāmas sekojošās galerijās:

Mayan Ruins, Mexico

Mexico Beaches

Isla Mujeres, Mexico