Ne visi ceļi ved tur, kur plānots - Atlantijas okeāns un Delmarva pussala

Hits: 3690

ASV katru gadu septembra pirmā pirmdiena ir Labor Day (jeb Darba svētki), kas ir arī oficiālā brīvdiena, līdz ar ko darba nomāktajiem ļautiņiem parādās iespēja atpūsties veselas 3 dienas pēc kārtas! Protams, arī mūsu prātos sāk raisīties domas par to kur un kā pavadīt šo nedēļas nogali. Gudrie laikaziņu vīri pa TV stāsta, ka laiks šajās brīvdienās būšot karsts, saulains un bez lietus, tā ka nolemjam izmantot, iespējams, pēdējo iespēju šajā gadā nostiprināt brūno iedegumu un palaiskoties okeāna krastā, jo tomēr jau septembris kā nekā, un cik tad tā labā laika vairs atlicis, līdz rudens lieti un salnas ir klāt. Tomēr, kā vēlāk izrādīsies, mūsu piedzīvojumu kārei ar okeānu vien būs par maz!

Kā jau tas ir darīts neskaitāmas reizes pēdējos 4 gados, sestdienas rītā sēstamies auto, lai mērotu aptuveni 90km garo braucienu uz Atlantijas okeāna piekrasti. Par mūsu iemīļotāko pludmali ir kļuvusi Sea Girt, jo tā atrodas ASV militārās bāzes teritorijā un par to nav jāmaksā (gandrīz visas ASV austrumkrasta pludmales ir maksas, sākot no $7 līdz pat $15 par personu). Pie tam, šeit pieejamas gan labierīcības, gan dušas, gan ģērbtuves, kā arī pludmales patruļa un glābēji, kas bieži vien nav pat maksas pludmalēs.

Mēs neesam vienīgie saules gribētāji, jo pludmale jau ir diezgan piepildīta ar ļautiņiem, kas, gluži tāpat kā mēs, mēģina uzņemt pēdējas dabiskās D vitamīna devas pirms garās ziemas. Arī kaijām un visādiem citādiem jūras putniem ir prieks par šādiem ļaužu bariem, jo no tiem vienmēr var nočiept ko ēdamu.

Ļoti savdabīgi šoreiz bija tas, ka okeāna krastā bija izskalotas īpatnējas medūzas, jo iepriekšējā naktī bija liels paisums un bēgums. Šīs medūzas bija bez ierastajām garajām bārkstīm un tās nedzēla pat, ja tika paņemtas rokās. Tās bija ļoti biezas un stīvas, ne tādas ļumīgas kā es iedomājos medūzas. Ar šīm medūzām iepriekš biju saskārusies tikai vienu reizi kādus 2 gadus atpakaļ, kad (arī pēc bēguma) tās bija izskalotas Atlantijas okeāna krastā (Ņūdžersijā) lielā daudzumā. Tante Google man pastāstīja, ka šīs ir Moon Jellyfish un cietais, aptuveni 10-12cm diametrā lielais ‘’želejas disks’’ ir medūzas galvenā daļa.

Vēl redzēju bērneļus spainīšos ķerstam mazos jūras vēzīšus, kas arī dēļ lielajiem viļņiem tikai svaidīti pa piekrasti. Diemžēl, laikam neesmu nekāda vēžotāja, jo man tos noķert neizdevās. 

Jāatzīst, ka laikaziņu onkuļi bija mazliet samelojušies, jo saulīti izdevās izbaudīt vien līdz kādiem diviem pēcpusdienā, bet pēc tam debesis pārklājās ar pelēkiem mākoņiem un sacēlās diezgan pamatīgs vējš. Pēc kādas pusstundas sēdēšanas aizvējā, izlēmām, ka šodienai pietiks, jo nekas labāks ap apvārsni nerādījās. 

Tā kā mūsu pludmales diena bija tāda nekāda, tad tirdīja alkas vēl uz kādiem piedzīvojumiem.  Biju dzirdējusi par kādu tiltu Merilendā, kas stiepjas 7km garumā pāri okeānam un viducī tas pāriet zemūdens tunelī. Google pastāstīja, ka tas ir Chesapeake Bay Bridge un, pēc aptuveniem aprēķiniem, atrodas kādas 2.5h no mūsu mājām. Tad nu izlemjam, ka būtu foši tādam pārbraukt! 

Nākošās dienas rītā ceļamies un dodamies Chesapeake Bay Bridge virzienā. GPS sistēma stāsta, ka tūlīt, tūlīt jau būsim klāt, tā ka velku ārā savas video un foto kameras, lai visu šo iemūžinātu! Bet liela ir mūsu vilšanās, kad tiltam tiekam pāri kādās 4 minūtēs, un ne tur tuneļa, ne kā! Esam sašutuši un parkojamies nost, lai izstudētu, kas un kā. Izrādās, šis nav tas īstais Chesapeake Bay Bridge, jo tas, kuru mums vajag, ir vēl kādu 2h brauciena attālumā! Vīrs nevar beigt smieties par manām gida prasmēm. Bet skaidrs vien ir tas, ka attālums uz īsto tiltu ir par tālu, tā ka izlemjam, ka paliksim vien, kur esam un apskatīsim, kas skatāms. Godīgi sakot, šis neplānotais maršruts mūs ir atvedis un ļoti savdabīgu pussalu, kura ir sadalīta starp Delaware, Virginia un Maryland štatiem, kas tiek apskalota ar Chesapeake līci no vienas puses un Atlantijas okeānu no otras. Šī pussala saucās Delmarva un ir lielākā pussala visā ASV austrumkrastā. Dabasparki un lieguma zonas te ir viens pie otra, jo marshlands (purvāji) ir ideāla vide milzīgai ūdensputnu, krabju un zivju dažādībai. Nolemjam pārbraukt pussalu šķērsām pāri no rietumiem uz austrumiem un tad doties māju virzienā (uz ziemeļiem) gar pašu okeāna krastu. 

Pussalas vidiene ir ļoti lēzena un visur ceļmalās līgojas kukurūzas lauki. Šeit nav ASV tik ierasto highway, tik vien 2-joslu ceļš, kas ved gar pašiem laukiem un sētmalām. Septembrī lielākā daļa kukurūzas jau ir nogatavojusies un vālītes izskatās tik sulīgas un garšīgas, ka tā vien gribās pastiept roku un noplūkt! Bet nedrīkst, audzinu nervus!

Izskatās, ka šajā pussalā ir labvēlīga vide dažādu kultūru audzēšanai, jo būtībā katrs zemesgabals bija apstrādāts – kukurūza, pupas, saulespuķes... Un lauku malās tādas nostaļģiskas, mīlīgas ģimeņu mājiņas. Pussala kopumā ir daudz atšķirīgāka no mums pierastā kontinentālā ASV austrumkrasta.

Sasnieguši Atlantijas okeāna piekrasti, nolemjam apstāties Broadkill Beach pludmalē un iziet nelielā pastaigā, lai izstaipītu kājas. Te mūs pārsteidz vēl kāds aizvēsturisks jūras zvērs!

Šie radījumi bija izskaloti pludmalē viens pie otra. Jautājām vietējiem, kas tie ir. Šis vēsturiskais briesmonītis esot Horseshoe Crab, kas gan nav ēdamais krabja paveids. Un atkal jau pašķirstot gudras grāmatas Googlē, atklājām, ka šis krabja paveids ir klasificēts kā ‘’living fossil’’ jeb dzīvā fosīlija, jo tie ir palikuši gandrīz nemainīgi kopš to rašanās 450 miljonus gadu atpakaļ (vēl pirms dinozauru laikmeta). Mans vīrs skaidri pauda nostāju, ka uz šo pludmali atpakaļ vairs nekad nebraukšot, jo te dzīvojot krabji-cilvēkēdāji (jeb vismaz pēc tādiem viņi izskatoties)! Un jāpiekrīt vien ir, jo, ja šāds man mestos virsū – kliegtu, brēktu un nestos prom ko kājas nes!

Pēc pastaigas pa pludmali sāka gribēties ēst, un ļoti izslavēta vieta šajā pusē ir Crabby Dick’s. Kā jau var noprast – jūras velšu restorāns ar uzsvaru uz krabjiem. Apskatot ēdienkarti tika izlemts, ka mūsu maka biezumam par sālītu, pie tam, mans vīrs ar jūras veltēm ir uz ‘’Jūs’’ līdz ar to $35 spainis varītu krabju  galda vidū viņam īpašu sajūsmu neizsauc. Tomēr restorāns un tam apkārt esošā ostas teritorija ir jauka pastaigu vieta, un, ja ir vēlme, var arī papētīt ostā piesietās jahtas, kuras ir pārdošanā.

Lai ceļš uz mājām  būtu interesantāks, izlemjam neizmantot lielceļu, bet gan nogriezties uz Route 9, kas ved tajā pat virzienā, kur mums vajag, bet izskatās kā ļoti mazas nozīmes ceļš off-the-beaten-path. Tas iet gar pašu okeāna piekrasti un gar vairākiem dabasparkiem un aizsargātām teritorijām. Un jāatzīst, ka šī bija lieliska izvēle, jo skati bija vienreizēji un marshlands savdabīga flora lika mums justies kā citā pasaulē. Dažkārt ieteku un kanālu ūdeņi skalojās gar pašu asfaltu un garā ūdenssāzle sniedzās pāri mašīnas jumtam! Tas viss saulrieta gaismā bija neaizmirstams. 

Pamanījām norādes uz kādu labiekārtotu skatu laukumiņu un devāmies stundas pastaigā pa koka tiltiņiem, lai papētītu purvāja iemītniekus. Mazo krabīšu, kas dūņās bija sarakuši alas, te bija simtiem, un tie prasmīgi slēpās no apkārt staigājošiem putniem. 

Diemžēl, pamanījām arī to, ka mazie ciematiņi šī ceļa malās bija diezgan panīkuši un daudz māju pamestas. Arī kartē uzrādītie restorāni sen jau vairs nedarbojās. Kopš tika uzbūvēta lielā šoseja vairāk salas vidienē, cilvēki sāka neizmantot šo daudz lēnāko, līkumotāko un mazāko sānceļu Route 9, kas daudziem bija ienākuma avots. Bet mēs esam ļoti priecīgi, ka pavisam netīšām un neplānoti atklājām šo brīnumaino ceļu ar vienreizējo dabu un, cerams, kādu dienu te atkal atgriezīsimies!

Un man, kā lielai ceļojumu plānotājai, diemžēl jāatzīst, ka dažkārt tieši tie neplānotie un spontānie ceļu līkloči var būt piedzīvojumu un iespaidu piepildītākie!

 

 

Comments (0)

There are no comments posted here yet

Leave your comments

  1. Posting comment as a guest.
Attachments (0 / 3)
Share Your Location